Monstra rotaļu laukums

Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, 2022., cietie vāki, 384 lpp.
Žanrs - detektīvromāns. Sērija: "Zvaigznes detektīvu klubs"
Apgāda vadītāja Vija Kilbloka. Projekta vadītāja Bārbala Simsone .Redaktore Bārbala Simsone. Grāmatas vāka ideja un karšu zīmējumi Santa Bērziņa.
ISBN 978-9934-0-397-4(drukātais izdevums)
ISBN 978-9934-31-398-1 (e-grāmata)

Kur nopirkt?

Zvaigzne ABC: Nopirkt par EUR 17,99

SAŅEMT NO AUTORA ar veltījuma ierakstu un grāmatzīmi:Sazināties e pastā

Par grāmatu

     "Monstra rotaļu laukuma" galvenā varone ir Henija Pelīte, jauna, gudra un vērīga meitene. Pārcēlusies uz dzīvi Tukumā, viņa noīrē mitekli pilsētas centrā, īres mājā, ko vietējie iesaukuši par Kloperu namu.
     Kaut starp nama iemītniekiem ir dažas dīvainas personības ar saviem noslēpumiem un "skeletiem skapī", Henijai ar viņiem jau no pirmās dienas veidojas ģimeniski draudzīgas attiecības. Šķiet, ka viņas turpmākā dzīve Kloperu namā varētu ritēt mierīgi un komfortabli... Bet tad sākas savādi notikumi, kas beigu beigās izvēršas par traģēdiju, un Henija, pati to nemanot, attopas iesaistīta kāda negadījuma izmeklēšanā...
     Kas īsti notiek mājā un tās apkaimē? Vai no tumsas uzglūn kāds nezināms svešinieks, kas uzsācis dīvainu rotaļu ar nāvi? Bet varbūt ļaunums slēpjas pašā Kloperu namā? Henijai tas jānoskaidro. Pirms nav par vēlu...

No autora

     Nopietns mēģinājums uzrakstīt klasisku detektīvu. Visi pierādījumi un pavedieni, ko redz galvenā varone Henija, redzami arī lasītājam, kurš var pilntiesīgi sacensties ar Heniju noslēpuma risināšanā. Centos radīt kolorītus, interesantus tēlus un maldinošus pavedienus.
     Darbība notiek reālā vietā un laikā. Tukuma pilsēta un apkaime, kāda tā aprakstīta romānā, skatāma arī šobrīd (izņemot pašu Kloperu namu, kurā risinās dramatiskie notikumi).

Fragments

   Viņš pats nezināja, kāpēc nokāpa no sliedēm, iestiegot līdz ceļiem kupenā. Ko gan te varētu līdzēt? Nevilks jau tagad apsnigušo maisu, necels uz pleciem un nenesīs kaut kur. Turklāt laiks ritēja, nedrīkstēja kavēties. Bet kaut kas starp tumšajām skrandām dzelzceļmalas grāvī piesaistīja uzmanību.
   Sniegā vīdēja dzeltenīgi brūngana matērija. Zābaks? Jā, nudien, izskatījās pēc vīriešu puszābaka. Gaiši brūns, ar šņorēm un papildu rāvējslēdzēju sānos... Nu gan... Izmetuši maisu ar lietotiem apģērbiem un apaviem. Cik stulbi! Ja to noliktu pie konteineriem, trūcīgāki ļaudis ātri sašķirotu un paņemtu, kas kuram vajadzīgs. Kāpēc stiepuši uz šejieni?
   Varbūt jāsavāc tas viss, lai nemētājas te? Valdis ar kāju īgni pabakstīja zābaku.
   Smags. Gluži kā piepildīts ar kaut ko…
   Viņš iespēra vēlreiz.
   Un pamazām, pavisam negribīgi prāts sāka aptvert un pieņemt neizbēgamo secinājumu, apjaušot, KAS īsti bija tas apsnigušais, maisam līdzīgais veidojums.
   Jā. Valdis beidzot to saprata. Bet vēl aizvien jaunā atklāsme šķita sirreāla, it kā tas nebūtu viņš pats, kas tagad, uz ceļiem notupies, ar cimdos tērptajām rokām atrauš sniegu. It kā visu notiekošo viņš vērotu no malas kā kinofilmā, raugoties, kā sānis lido sniega riekšavas, kā sprīdi pa sprīdim atklājas zābaki, bikšu staras, melnā mēteļa audums, ko Valdis sākumā bija noturējis par atkritumu maisu, šalle, sirmu matu klāta galva... Līdz viņa priekšā atradās viss ķermenis. Vecs vīrietis, saliecies embrija pozā, kā vēlēdamies sasildīties zem plānās sniega seģenes.
   Nosalis?
   Tāpat vēl četrrāpus tupēdams, viņš pieliecās tuvāk.
   Tumši sarkana, gandrīz melna sarecējušu asiņu peļķe zem mirušā vīrieša galvas.
   Valdis satraukumā noelsās un, nometis cimdus, pogāja vaļā jaku, kuras iekškabatā atradās telefons.