Žanrs - šausmu literatūra
Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, 2022. cietie vāki, 320 lpp.
Apgāda vadītāja Vija Kilbloka. Projekta vadītāja Bārbala Simsone .
Redaktore Santa Brauča. Korektores Diāna Graudiņa, Ilona Burka. Mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava. Grāmatas vāka dizains un ilustrāciju autors - mākslinieks Artūrs Bērziņš .
ISBN 978-9934-31-141-3 (drukātais izdevums)
ISBN 978-9934-31-142-0 (e-grāmata)
Visus krājumā “Nemierīgās dvēseles” iekļautos stāstus caurauž vienots vadmotīvs – cilvēka saskarsme ar tā saucamo “neredzamo pasauli”, dīvainu, noslēpumainu un neizpētītu dimensiju, no kuras mūs šķir dabas radīta aizsargsiena. Reizēm gadās, ka drošības barjera nezināmu iemeslu dēļ kļūst vājāka, ielaižot “tās puses” būtnes mūsu ikdienas dzīvē, un tad parasti sāk risināties dīvaini un neizskaidrojami notikumi, kuri tiek nodoti no paaudzes paaudzei, ar laiku kļūstot par leģendām, nostāstiem un ticējumiem.
Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par Latviju (Livoniju) ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Un tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, no kuriem daži, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās...
Stāstu sižetos izmantoti latviešu mitoloģiskie tēli, leģendas un nostāsti - gan seni, gan mūsdienīgi, tostarp autora paša un viņam pazīstamu cilvēku personiskā pieredze.
Stāstā sastopamies ar jau pazīstamajiem varoņiem: Nelsona Eglīša izmeklēšanas biroja (NEIB) detektīviem Zinti, Mariju un Nelsonu. Viņi dodas uz kādu nomaļu Kurzemes ciemu, lai palīdzētu klientei atrast viņas pazudušo vīru. Tomēr, sākot uzdevuma izpildi, detektīvi saprot, ka šis ciemā nav vienīgais tāds gadījums, un, iespējams, ka pazušanas nemaz nav nelaimīgas sagadīšanās...
Popes muiža, 16.gadsimts. Pie vietējā draudzes mācītāja vēršas Popes muižas jaunais barons fon Bērs, jo viņa tēvs medību laikā gājis bojā visai dīvainā un šaušalīgā veidā. Arī pēc vecā barona nāves muižā turpinās savādi notikumi un baronam parādās aizdomas par sātanisku spēku klātbūtni. Ierodoties Popes muižā, mācītājs konstatē, ka viss ir daudz ļaunāk, nekā viņam stāstīts, un aci pret aci nāksies cīnīties ar līdz šim nezināmu, tumšu spēku...
Pēc talkas vīri pulcējas pie ugunskura un uzzina asinis stindzinošu stāstu par meiteni Lidiju, kas pirms vairākiem gadu desmitiem netīši atmodinājusi kādu senu un ļaunu spēku. Drīz vien viņi uzzina, ka stāsts nav izdomāts, un tumsa ielaužas arī viņu dzīvē...
Trīs meitenes dodas sēņot, apmaldās un ir spiestas pārnakšņot mežā. Par apmešanās vietu viņas izvēlas senu rituāla akmeni...
Šis stāsts klejojis no mutes mutē jau kopš pagājušā gadsimta 30.-ajiem gadiem, un vēsta par kādām dīvainām derībām ar visai traģisku iznākumu...
Šausmu stāsti, “supernatural” žanrs, mazliet “advancētā” stilā, - brīžiem grūti saprast, vai baisās parādības, ar kurām sastopas stāstu varoņi, ir objektīvas vai subjektīvas dabas. Kur rodas “balsis” un vīzijas? Vai ienāk mūsu apziņā no ārpasaules (“viņsaules”), vai tomēr cēlonis slēpjas cilvēka apziņas vēl neizpētītajās dzīlēs?
Šajos stāstos esmu sācis izmantot latviešu mitoloģiskos tēlus un folkloru. Izejmateriāls ir gana plašs, tāpēc centīšos drīz vien uzrakstīt turpinājumu.
Viena reize bija tāda, ko nekad mūžā neaizmirsīšu. Tas bija tik reāli! Tāds kā sapnis sapnī... Redzēju, ka guļu, esmu aizmidzis, un mani moka kārtējie murgi, no kuriem uztrūkstos, nosvīdis slapjš. Bet atmoda nenes atvieglojumu, jo atkal skaidri dzirdu troksni. Kāds grabinās pie virtuves loga. Tāda kā skrāpēšanās pa palodzi... Kaķis, šoreiz gan tas ir kaķis, nodomāju. Pieceļos un eju viņu ielaist. Gaismu neieslēdzu, jo ārā spoži spīd mēness, visu var labi redzēt. Uz palodzes kaķa nav, bet skrāpēšanās turpinās, tāpēc pieeju pie loga. Atveru to un skatos, kur ir tas dzīvnieks, lai taču nāk iekšā un beidz ņemties. Tad saprotu, ka vainīgais ir kāds cits. Es redzu kādu salīkušu un tumšu stāvu ārā. Tas stiepj rokas, mēģina pieķerties pie palodzes... Kaut kas melns... tik ķēmīgs un pārdabisks, ka es stāvu, sastindzis šausmās. Kaulaini pirksti satver palodzi... Tūlīt tas iekāps pa logu! Lēnām parādās galva. Man vajadzētu bēgt, slēpties, saukt pēc palīdzības, bet esmu kā paralizēts, vien spēju stāvēt un skatīties. Galva jau ir virs palodzes. Sejas nav, tās vietā tikai tumšs, bezveidīgs plankums. Bet es skaidri zinu, ka tā ir ome Lidija, kas atgriezusies...
Toreiz pamodos pats no sava kliedziena.